Zelta stundas likme

Zelta stundas likme

Pazīstama situācija: pasūtītājs iedod darba pasūtījumu – servisu plus sīkas detaļas, ja tādas rodas. Pēc dažām dienām nāk klients un vēlas paņemt automašīnu. Kad viņu nodod, viss vēl ir kārtībā, bet, kad viņam izsniedz rēķinu, acis satumst. Vairāki simti eiro – sastāv no materiāliem un darba laika. Ar jaunu auto tas varētu būt izturams, bet ar vecu bļodu? Ja tagad saliek servisa un remonta izmaksas attiecībā pret transportlīdzekļa vērtību, var saprast, ka klienti elsas pēc gaisa. Tāpēc rodas jautājums: vai sāpju slieksnis jau ir sasniegts? Vai uzņēmums pat var paaugstināt stundas tarifa likmes, nezaudējot klientus un līdz ar to nepieciešamo biznesu?

Skarbi fakti
Apskatīsim skaitļus sīkāk: Darba palātas patērētāju tiesību aizsardzības departaments salīdzināja stundas tarifus no 2003. gada ar 2013. gada likmēm. Tika novēroti tikai semināri Vīnes apkārtnē - gan neatkarīgi, gan zīmolu uzņēmumi. Skaitļi ir visai pārsteidzoši: vidēja mehāniķa stunda pieaugusi no aptuveni 82 eiro ar PVN līdz 115,22 eiro. Tas ir par 40,5 procentiem vairāk desmit gadu laikā.
Santehnikas darba stundas pieauga no 95 līdz 144,12 eiro - pieaugums par 51,7 procentiem. Gleznotājas darba laiks pieauga no aptuveni 97 līdz 146,30 eiro. Plus 50,8 procenti. Aptuveni sakot: desmit gadu laikā mehāniķu izmaksas klientiem ir pieaugušas par aptuveni 50 procentiem. Tas ir ievērojams skaitlis, jo inflācija – gada pieauguma temps – tajā pašā laika posmā desmit gadu laikā bija 24,7 procenti. Tā ir puse.
Darbnīcas pasūtītājam ir sajūta, ka izmaksas pieaugušas nesamērīgi. Pat pieņemot, ka līgumdarbiniekiem ir kompensēts par inflācijas pieaugumu vidēji par 2,47 procentiem, stundas tarifa likme cehā joprojām ir par aptuveni 25 procentiem augstāka nekā viņu pašu algu attīstība.
Salīdzinājumam: Saskaņā ar Austrijas Statistikas biroja datiem, pašlaik strādājošā austrieša vidējā neto stundas alga, ieskaitot atvaļinājumu, īpašos maksājumus, slimības dienas utt., ir aptuveni 12,50 eiro. Ikvienam, kurš remontē savu auto, ir jāstrādā apmēram desmit stundas, pirms tiek nopelnīta darbnīcas stunda. Pikants posts – abām pusēm.

Skaidri vārdi
Frīdrihs Nagls, Federālās ģildes autotehniķu meistars, intervijā atrod skaidrus vārdus: "Sāpju slieksnis ir ne tikai sasniegts, tas jau ir pārsniegts." Uz jautājumu, kā tas var būt, ka inflācijas līmenis uzņēmumā ir divreiz augstāks par inflāciju, Nagls arī zina atbildi: "Ir vairāki iemesli: pirmkārt, papildu algas izmaksas. Tie ir 104 procenti. Ja uzņēmums saviem darbiniekiem maksā par trim procentiem vairāk, tad tas viņiem maksā sešus procentus. Ja uzņēmums pats vēlas kaut ko nopelnīt, tad pieaugumam vajadzētu būt aptuveni par trīs procentiem, un tikai par astoņiem procentiem uzņēmumiem. pēdējo desmit gadu laikā nav pārgājušas visas izmaksas, bet daļu no tām esmu norijis pats. Tirdzniecības kamera mums apstiprināja, ka par vienu eiro vairāk algās uzņēmumam ir jāiztērē divi eiro. Stundu likmēs cenu nosaka ne tikai mehāniķa atalgojums, bet jāņem vērā visas ekspluatācijas izmaksas. "Papildus algu izmaksām pieaugušas arī investīciju izmaksas. Turklāt mūsdienīgie transportlīdzekļi kļūst arvien sarežģītāki. Tas nozīmē, ka ir jāveicina darbinieku apmācība un tālākizglītība – arī tas maksā lielu naudu," saka Frīdrihs Nagls.

Mainiet pamatnosacījumus
Ēriks Papinskis, Federālās ģildes virsbūves tehniķu meistars, to redz līdzīgi kā Nagls: "Ar algām nesaistītās izmaksas padara Austriju arvien mazāk pievilcīgāku kā uzņēmējdarbības vietu. Ņemiet vērā, ka pat Raiffeisen un Voest atklāti runā par emigrāciju." Papinskis arī uzskata, ka ir sasniegts sāpju slieksnis klientiem: "Jā, noteikti. Jo nevajadzētu aizmirst, ka visas papildu izmaksas galu galā sedz gala pircējs. Vai tas būtu par sviestu vai darbnīcā." Tāpēc, pēc Papinska un Naglas domām, beidzot ir jāizskata un jāmaina pamatnosacījumi. Augstās papildu darba samaksas izmaksas ir slogs ne tikai uzņēmumiem, bet arī darbiniekiem, jo ​​nereti tiek saņemta mazāk nekā puse no algu palielinājumiem. Vai tad bumba ir politiķu pusē? Jā, lielā mērā. Taču tas vēl nav viss, kā turpina Papinskis: "Daži uzņēmumi droši vien nerēķina līdz galam pareizi. Bet diez vai to var vainot, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem papildus pamatdarbībai diez vai ir iespējas tikt galā ar banku sarunām un detalizētiem izmaksu aprēķiniem. Trūkst ne tik daudz izpratnes, bet gan laika." Frīdrihs Nagls saskata lielu nepieciešamību rīkoties: "Lai kā uzņēmums varētu veikt pareizu aprēķinu, ir jāņem vērā daudzi aspekti, piemēram, tirdzniecības noteikumi, sociālās apdrošināšanas sistēmas, nodokļu nosacījumi u.c.. Bet kam tam ir laiks? It īpaši, ja visi šie faktori nepārtraukti mainās."

Un tagad?
Ēriks Papinskis iestājas par fundamentālu reorganizāciju. "Paskatieties uz Ameriku. Nodokļu sistēma tur ir daudz vienkāršāka nekā pie mums, un tā joprojām darbojas. Jāiet cauri visai sistēmai un jāsakārto. Tas ļoti palīdzētu." Frīdrihs Nagls uzņēmumus saskata dilemmas priekšā: "Automobiļu kompānijas papildu izmaksas vairs nevar novirzīt uz klientiem, jo ​​sāpju slieksnis jau ir pārsniegts. Līdz ar to viņi bremzē investīcijas, kas ilgtermiņā var radīt neizdevīgus konkurences apstākļus." Naglam nav panacejas, taču viņam ir daži labi domāti padomi: "Var ietaupīt līdz nāvei un ieguldīt līdz nāvei. Mērķis ir veselīgs vidusceļš. Saprātīgi aprēķinātas cenas, bet tikai bez augļošanas vai dempinga piedāvājumiem." Jo tie pēc tam kaitētu visai nozarei. Un šobrīd neviens to nevar atļauties.