Ir pieci pāri divpadsmit.

Ir pieci pāri divpadsmit.

Automobiļu rūpniecība: Krešas kundze, vai Remusu var saukt par pasaules tirgus līderi?
Andželika Kreša:Man nepatīk runāt par mums augstākajos vārdos. Mēs esam nišas spēlētājs un, kā saka, šajā ziņā esam pasaules tirgus līderi. Mums ir vairākas uzņēmējdarbības jomas: Remus tā ir pēcpārdošanas zona un OEM bizness motociklu nozarē. Uzņēmumā Sebring galvenais ir OEM bizness vieglo automobiļu sektorā. Tomēr OEM jomā mēs koncentrējamies uz augstākās klases segmentu; mūsu klientu vidū ir Mercedes-Benz, Porsche, McLaren, Bentley, Aston Martin, Lamborghini.

Ceļš uz turieni noteikti ne vienmēr bija viegls.
Nē, nemaz. 2008. gada rudenī mūs smagi skāra globālā ekonomiskā krīze. No piektdienas līdz pirmdienai – vienā nedēļas nogalē – mūsu pasūtījumi samazinājās par 70 procentiem. Sākumā mūsu IT nodaļa domāja, ka tā ir sistēmas kļūda, taču, sazinoties ar klientiem pa telefonu, kļuva skaidrs, ka runa tiešām ir par atcelšanu. Tas bija absolūti neparedzami un draudēja pastāvēt. Par laimi mēs spējām pārvarēt šo depresiju. Toreiz es teicu, ka atveseļošanās periods ilgs līdz 2014. gadam. Diemžēl man bija gandrīz taisnība: tikai 2013. gadā atkal bija puslīdz labs gads, tāpēc pagāja laiks, līdz norijām šo lielo gabalu un pilnībā sagremojām.

Remus šogad svin 25. uzņēmuma jubileju. Vai 1990. gadā tu būtu domājis, ka būsi tur, kur atrodies šodien?
Nē. Mūsu biznesa modelis bija atšķirīgs. Mēs plānojām ar maksimāli 80 darbiniekiem. Mēs vēlējāmies izveidot mazu, smalku, ģimenes uzņēmumu, kurā visi pazīst visus citus. Toreiz es vēl radīju lielu troksni: Nekad nedrīkst būt trīsciparu darbinieku skaits. Bet, pirmkārt, iznāk savādāk un, otrkārt, nekā jūs domājat.

Pašlaik jūs nodarbina aptuveni 640 cilvēkus, esat nozīmīgs spēlētājs automobiļu piegādes sektorā un veiksmīgs uzņēmējs. Daudzi vietējie uzņēmumi sūdzas par Austriju kā uzņēmējdarbības vietu. Kas notiek nepareizi?
Kopš 2009. gada ekonomiskās krīzes Austrija ir izdarījusi daudz nepareizu lietu, proti, “iebāzusi galvu smiltīs” un nevēloties neko mainīt. Politika vispār nekustas. Mēs atpaliekam visos reitingos, arvien vairāk zaudējam saikni un joprojām neko nedarām. Ja paskatās, cik daudz pazīstamu rūpniecības uzņēmumu pārceļ savas ražotnes no Austrijas, tad redzēsi, ka ir jau pieci pāri divpadsmit. Un, ja pēc tam ar algu nesaistītās darbaspēka izmaksas tiek samazinātas par 0,1 procentu (piezīme: KFZ Wirtschaft drukātajā izdevumā 11/2015 bija teikts “viens procents”, bet pareizā atbilde ir “0,1 procents, kā šeit intervijā), tad es pat nevaru pasmaidīt. Mēs runājam par septiņiem vai astoņiem eiro uz vienu darbinieku. Vienības darbaspēka izmaksas, kas ir norādītas tērēt naudu. Nevienam nav jāmaksā starptautiski konkurētspējīga nauda. un būvēt rūpnīcu Bosnijā, lai tur ražotu darbietilpīgas detaļas. Tam nav nekāda sakara ar peļņas palielināšanu, es būtu gribējis pilnībā palikt Austrijā, bet tas vienkārši nav iespējams.

Bosnijā cilvēki noteikti priecājas, kad nāk tāda kompānija kā Remus…
Ļoti dažādi cilvēki tiek uztverti Bosnijā, kur politiķi cenšas piesaistīt uzņēmumus. Lai gan finansējuma finansējumam nav naudas, viņi dara visu iespējamo administratīvā līmenī un sniedz atbilstošu palīdzību. Tā ir tikai cita veida atzinība.

Vai ir kvalitātes atšķirības starp Bosnijas un Austrijas produkciju?
Nē, noteikti nē. Kā jau teicu, pašlaik Bosnijā ražojam tikai darbietilpīgas detaļas. Mēs esam ļoti labi apmācījuši darbiniekus Bosnijā, un viņi arī ļoti vēlas mācīties. Mums tur ir ļoti labi kvalificēti darbinieki.

Vai tā ir tikai politikas neveiksme vai arī zināmā mērā migrējošās kompānijas ir vainojamas vietas ignorēšanā?
Nu, politiķiem ir jārada pamatnosacījumi. Ja tie vairs neatbilst patiesībai, jums kā uzņēmējam ir jāuzņemas sekas. Un, ja mūsu vienības darbaspēka izmaksas, salīdzinot ar Vāciju kopš 2009. gada, ir tik masveidā pasliktinājušās, tad tā nav uzņēmēju, bet gan politiķu vaina. Un es jau zinu, ka Austrijas atrašanās vieta nevar konkurēt ar Āziju. Bet, ja es vairs nevarēšu tikt līdzi Vācijai, tad būda nodegs. Un politiķi joprojām stāv kājās un saka, ka mēs esam pasaules eksporta čempioni un mēs esam tik lieliski, neatzīstot laika zīmes. Vai arī politiķi vienkārši nevēlas viņus atpazīt – es nezinu.

Vai šis posts ietekmēs Austriju kā uzņēmējdarbības vietu nākotnē? Varbūt austrietis jau ir par pilnu?
Esam jau tam pašā vidū. Bezdarba līmenis aug un aug. Bet vienalga, uzņemsimies vēl pāris parādus, vienalga. Kāds par to samaksās. Vai ne. Mēs, austrieši, esam apnikuši un apmācītais austrietis uzskata, ka valsts par viņu tik un tā parūpēsies. Ja viss notiek savādāk, viņš ir pārsteigts. Tas nenāk par labu sabiedrībai. Tajā pašā laikā mums trūkst kvalificētu darbinieku, piemēram, inženieru, mehatronikas inženieru un metinātāju.

Vai pēdējo 25 gadu laikā Austrijā ir kļuvis grūtāk atrast labus kvalificētus darbiniekus, vai arī tā bija problēma jau 90. gados? Kā to varētu labot?
Arī toreiz tā bija problēma. Taču lietas kļūst sliktākas, un, protams, savu lomu spēlē arī demogrāfiskā attīstība. Jebkurā gadījumā es varētu uzreiz pieņemt darbā 50 mārketinga cilvēkus un 100 grāmatvežus. Komerciālo profesiju un mārketinga jomā ir bezgalīgi daudz cilvēku, un mums būtu pietiekami daudz arī nekvalificētu darbinieku. Taču kvalificētu tehniķu patiešām trūkst. No nozares puses Štīrijā, kuras nodaļas vadītājs esmu es, mēs cenšamies piesaistīt vairāk meiteņu tehniskajās profesijās. Un mums tas daļēji izdodas, bet, manuprāt, nepietiekami. No otras puses, mēs arī cenšamies jautāt AHS absolventiem, vai viņi pēc skolas vēlētos veikt mācekļa praksi, piem. B. vēlas strādāt par mehatronikas inženieri. No vienas puses, viņi gūst labumu no saīsināta mācekļa perioda un, no otras puses, no augstākas mācekļa kompensācijas.

Kā tiek saņemts šis piedāvājums?
Šobrīd joprojām ir grūti, jo esam tikai pašā sākumā. Mēs ejam uz skolām un prezentējam modeli, bet šobrīd mums nav neviena šādā veidā sagatavota kvalificēta speciālista. Tiklīdz pirmie būs pabeiguši mācekļa praksi un tādējādi var kalpot kā labākās prakses piemēri, noteikti būs vieglāk, jo tad jaunatne runā ar jaunatni. Tāpēc mums vienkārši jāturpina strādāt, līdz bumba patiešām sāk ripot.

Vai pats Remuss arī apmāca mācekļus?
Jā, protams. Tas liek mums saprast, cik ļoti mūsu izglītības sistēma diemžēl cieš neveiksmi. Pirms 25 gadiem mums bija pārbaudījums mūsu mācekļiem, kas tagad mums bija jāpielāgo zemākajam līmenim, lai tas būtu izturīgs. Citādi mēs būtu tikai neapmierināti. Bet mēs toreiz neuzdevām nekādus īpaši grūtus jautājumus. Mūsu sabiedrībai ir jātiecas un jātiecas uz to, lai izglītība būtu augstākais labums un ar to neskopotos. Mēs arvien vairāk atpaliekam starptautiskajā salīdzinājumā. Ko politiķi ar to dara? Nekas. Mēs guļam un skatāmies.

Un kā ar tālākizglītību uzņēmumā?
Mēs cenšamies piedāvāt tālākizglītības iespējas. Iespējams, nākotnē būs tā, ka arī daži augstskolu darbinieku apmācības kursi būs finansiāli jāatbalsta. Mēs jau zināmā mērā to darām, ar darbinieka atbilstošu apņemšanos pret uzņēmumu. Protams, tas ir iespējams tikai tad, ja kādam ir laika resursi, lai to paveiktu. Cilvēkiem ar ģimenēm šo laiku atrast ir grūti, bet gados jaunākiem darbiniekiem vieglāk.

Par pētniecību un attīstību: Remus pētniecības un attīstības nodaļa joprojām atrodas Austrijā, vai ne?
Jā, mums emigrācija šajā jomā vispār nav problēma, bet tā ir problēma kopumā. Pētniecība un attīstība Štīrijā ir ļoti svarīga, un tā veido četrus procentus no IKP — ļoti labs rādītājs. Tomēr vietai ir problemātiski, ja ražošana tiek nodota ārpakalpojumu sniedzējiem. Kad tas vairs nebūs, vieglāk attālināsies arī pētniecības un attīstības nodaļa, jo šīs divas nodaļas ir cieši saistītas. Tāpēc manas lielas bažas ir par to, ka mēs arvien vairāk zaudēsim pētniecības un attīstības nodaļas. Un mēs nevarēsim dzīvot, griežot viens otram matus.

Atgriezīsimies pie mašīnas. Pēc tā dēvētā emisiju skandāla Vācijas medijos izskan, ka piegādātāji maksās cenu. Kā jūs to redzat?
Mūs tas neskar, jo piegādājam sporta izplūdes sistēmas modeļiem, kurus tas neskar. Kopumā es nedomāju, ka ir iespējams vēl vairāk virzīt piegādātāju cenas, jo viņi noteikti jau ir ārkārtīgi smagi aprēķinājuši.

Atslēgvārds elektromobilitāte. Vai Remus joprojām ražos sporta izplūdes sistēmas pēc 30 gadiem?
Mēs esam izstrādājuši skaņas sistēmu elektriskajiem transportlīdzekļiem, un mēs ceram uz lielāku elektrisko mobilitāti. Šobrīd elektrisko transportlīdzekļu skaits joprojām ir pieticīgs. Es domāju, ka pēc pieciem līdz desmit gadiem mēs daudz pārdosim arī elektriskos transportlīdzekļus, taču benzīna un dīzeļdzinēji no pasaules ceļiem tik drīz nepazudīs, jo tas nav iespējams tikai no loģistikas viedokļa. Pēc desmit vai 15 gadiem būs līdzāspastāvēšana, taču, kā stāsta mūsu klienti, benzīna dzinējs nepazudīs. Neskatoties uz to, mēs turpinām strādāt pie atbilstošām skaņas sistēmām, taču ne ar augstāko prioritāti.

Pētījumi liecina, ka jauniešu interese par automašīnām kļūst arvien mazāka. Vai vispār ir iespējams pārdot sporta izpūtēju šim klientu lokam?
Nu, kopš 90. gadiem lietas ir mainījušās, tas ir pilnīgi skaidrs, bet tas ir atkarīgs arī no mērķa grupas. Jo īpaši motociklu nozarē ir arī pusmūža cilvēki, kuri tagad pērk motociklus un uzlabo tos ar visiem pieejamajiem piederumiem, jo ​​jaunībā viņi tos nevarēja atļauties. Un prasības sporta izplūdes gāzēm ir mainījušās kopš 80. un 90. gadiem. Un jo stingrāki likumi, t.i., jo klusākiem jābūt transportlīdzekļiem, jo ​​vairāk gala patērētājs domā par kaut ko dzirdēt. Transportlīdzeklis vienmēr būs saistīts ar skaņu. Tas mums nāk par labu. Jauniešiem pārdoto transportlīdzekļu skaits, protams, ir samazinājies, pilnīgi taisnība. Bet procentuāli mūsu mērķa grupā nekas nav mainījies. Kopējais skaits Centrāleiropā ir samazinājies. Tāpēc mūsu pēcpārdošanas fokuss galvenokārt ir uz ASV un Āziju.

Kā Remuss tur nokļūst?
Ļoti labi. Īpaši Ķīnā. Šie tirgi pat nezina mūsu Eiropas noteikumus. Viņi nevēlas tikai skaņu, viņi vēlas skaņu plus. Abi tirgi mums ir ļoti labi.

Motociklu tirgū valda liela konkurence, ir daudz izplūdes sistēmu piegādātāju. Šķiet, ka automašīnu tirgū ir pieejams arvien vairāk, it īpaši pieejamu cenu segmentā. Kāda šeit ir Remusa stratēģija?
Mēs piedāvājam ļoti augstu kvalitāti par ļoti labu cenu un no tās neatkāpsimies. Mēs netaisīsim lētu dzelzceļu. Tas nenāktu par labu zīmolam un neatbilstu mūsu biznesa modelim.

Vai Remuss nākotnē var augt vēl tālāk?
Jā, noteikti. Mums ir daudz ļoti labu paplašināšanās iespēju, un mēs tās risināsim soli pa solim.

Visbeidzot, es vēlos jums jautāt, kā jūs iztēlojaties Remusa Sebringa grupu pēc 20 vai 30 gadiem. Kurš tad vadīs uzņēmumu? Viņu bērni? Vai jums būs grūti atlaist?
Bērni jau ilgu laiku ir uzņēmumā un dara ļoti labu darbu. Es negaidīju, ka tas būs tik gluds. Mēs ar vīru to pa gabalu nododam, un tad, kad pienāks laiks, dosimies pensijā. Bet tajā nav melanholijas; drīzāk dominē lielais prieks, ka bērniem tik labi iet. Tas droši vien darbojas tik labi, jo, no vienas puses, katram ir sava atbildības joma un nav pārklāšanās, un, no otras puses, mums nav spiediena, tāpēc šis process var noritēt gludi.